Veikals un bibliotēka (192)
Publicēts: 2009. gada 5. novembris 16:49
Atslēgvārdi: bibliotēka, grāmatas, internets.
“Ideju foruma” elektroniskās bibliotēkas jeb e-bibliotēkas (e-biblioteka.lv) atklāšana jau paguvusi izraisīt domstarpības. Atsevišķi grāmatu autori ir neapmierināti, ka bibliotēkā nonākuši un internetā ikvienam “par baltu velti” pieejami viņu darbi vai nu audio formātā, vai kā elektroniskās grāmatas, grāmatu izdevēji nav mierā ar to, ka bibliotēkā tāpat “par baltu velti” ikviens var tikt pie viņu izdevumiem, kas bieži vien vēl arvien par naudu ir nopērkami grāmatnīcās, bet autortiesību aizsardzības lietpratēji pionieru dedzībā gatavi aizstāvēt kā vienus, tā otrus, turklāt vispār uzskata, ka elekektroniska bibliotēka nav un nevar būt bibliotēkas vārda cienīga.
Šajās diskusijās aizraujošā veidā sastopas divi pretrunīgi skatu punkti. No vienas puses, satraucošo problēmu pamatā ir fakts, ka pie apvāršņa ir parādījies kaut kas šķietami jauns un nebijis. Taču rūpīgāk ieskatoties, nav grūti pamanīt, ka jaunais un nebijušais ir vienīgi forma, nevis saturs, un līdz ar to arī problēmas ir drīzāk iztēlotas, nevis ņemamas nopietni. Tas gan nenozīmē, ka šādām domstarpībām un diskusijām nebūtu nekādas jēgas, jo, iespējams, to iespaidā ar visai tālejošām sekām varētu kļūt saskatāma kāda nebūt ne jauna, bet līdz šim Latvijā pārsvarā novārtā atstāta vai mērķtiecīgi ignorēta patiesība, bet par to drusku vēlāk.
Galvenokārt šajā diskusijā būtu vērts pievērst uzmanību īpatnībām, kas grāmatnīcu ļauj atšķirt no publiskas bibliotēkas. Grāmatnīcā pārdod, pērk un nopirkto par attiecīgu samaksu iegūst savā īpašumā. Publiskajā bibliotēkā nepērk, bet aizņemas jeb patapina, brīdi izmanto, bet pēcāk patapināto atdod atpakaļ. Grāmatnīcā grāmatas parasti nonāk saskaņā ar izdevēja un droši vien arī autora gribu. Arī publiskajās bibliotēkās grāmatas, protams, var nonākt ar izdevēja vai autora gādību (viņi savus darbus var dāvināt), taču drošības pēc ir ieviesta kārtība, kas paredz noteikta skaita obligāto eksemplāru nonākšanu, piemēram, Nacionālās bibliotēkas krājumā, tāpat izdevējiem bijusi iespēja piedalīties grāmatu iepirkuma konkursos, kuros tiek lemts par viņu grāmatu nonākšanu lielākajās valsts bibliotēkās (man nav ne jausmas, kāds liktenis šos konkursus piemeklēs krīzes iespaidā, bet šim jautājumam te nav nozīmes). Īsi sakot, pārdošanas vietās grāmatas nonāk ar izdevēju un autoru svētību, bibliotēkās – ar pašu bibliotēku pūlēm. Jāpiebilst, ka bibliotēkā grāmata var nonākt bez mazākās izdevēja vai autora ziņas vai pat pretrunā ar viņu gribu – teiksim, brīdī, kad publiskai bibliotēkai es novēlu savu personīgo bibliotēku. Tas gan nenozīmē, ka izdevējiem vai autoriem pret savu grāmatu nonākšanu publiskās bibliotēkās būtu kas iebilstams – katrā ziņā pārsvarā viņi ar to samierinās vai ir pat tīri apmierināti, lai gan var jau būt, ka apmierinātības pamatā ir vienīgi nauda, kas izdevniecībām ienāk no grāmatu iepirkuma un autoriem – kā atlīdzība par publisko patapinājumu.
Kas tad īsti notiek e-bibliotēkā? Nauda no lasītājiem netiek prasīta, taču ikvienam lasītājam ir jāreģistrējas, un to ir iespējams izdarīt vienīgi ar savu īsto vārdu un personas kodu. Tāpat kā kurā katrā publiskā bibliotēkā tu nevari uzdoties par “Zaķi666″ vai kaimiņieni no blakus dzīvokļa. Tevi interesējošās grāmatas tu vari bez maksas lasīt datora ekrānā, ja vien ir pieejams interneta pieslēgums, taču tās nenonāk tavā īpašumā. Nav grūti samanīt atšķirību starp šādu lasīšanu un, piemēram, šīs pašas grāmatas elektroniskās versijas pirkšanu interneta veikalā. Nopērkot grāmatas elektronisko versiju, tā nonāk tavā īpašumā kā datne, kuru tu vari lasīt, kur un kad vien ienāk prātā, ievietot tādā vai citādā lasīšanas ierīcē un – ja vien to atļauj elektroniskās grāmatas uzstādījumi, – pat aizdot draugam (šis, no autortiesību viedokļa briesmīgais nāves grēks diemžēl ir būtiska grāmatu lasīšanas kultūras daļa). Elektroniskajā bibliotēkā nekas tāds nav iespējams. Protams, ar zināmu piepūli, var mēģināt tur pieejamās grāmatas vai preses izdevumus pa atsevišķai lapai vien nokopēt, lipināt pēc tam kopā un tā savā datorā iegūt nelegālu grāmatas kopiju, taču tad jau vienkāršāk ir šo pašu grāmatu paņemt publiskajā bibliotēkā, aiznest mājās vai uz kopētavu un vienkārši nokopēt vai pārfotografēt ar digitālo fotoaparātu.
Līdzīgi kā citās publiskajās bibliotēkās, arī elektroniskajā notiek rūpīga uzskaite, kurš, kad un ko ir lasījis. Es pat pieļauju domu, ka elektroniskā vidē šī uzskaite varētu būt ievērojami precīzāka un uzticamāka, jo publiskajā bibliotēkā neviens bibliotekārs nepiefiksē, ka, piemēram, no Paula Bankovska romāna gada laikā es esmu izlasījis 8 lappuses, bet no Zigmunda Skujiņa – 60. Šāda sistēma ļautu krietni vien saprotamāk autoriem sadalīt atlīdzību, kas viņiem tiek dāvāta par publisko patapinājumu. Uz autoratlīdzību sadalīšanas kritēriju kopējā juku fona šāda kārtība izskatītos pēc īsta taisnīguma iemiesojuma (tam pretmets varētu būt kārtība, kā tiek lemts par tā sauktajām “tukšā nesēja” atlīdzībām, jo man vēl arvien nav skaidrs, ar kādām pravieša dāvanām tiek noskaidrots, ka tukšajās CD matricās to pircēji, piemēram, Imanta Kalniņa darbus ierakstīs X reizes, bet Zigmunda Skujiņa romānus – Y reizes).
Pirms dažām dienām man zvanīja no vairākām izdevniecībām un autortiesību aģentūras AKKA/LAA un vaicāja, vai es esot piekritis savu darbu ievietošanai elektroniskajā bibliotēkā. Un vai mana piekrišana neesot pretrunā ar līgumiem, kas slēgti ar izdevējiem par manu darbu publicēšanu. Es esmu piekritis un nekādu pretrunu te nesaskatu. Jo grāmatas – pat ja tā ir grāmata elektroniskā formātā – nonākšana bibliotēkā nav grāmatas publicēšana. Grāmatas nonākšana bibliotēkā izdevējam nav atņēmusi viņa izdevēja tiesības un man – manas autora tiesības.
Tā vietā, lai satrauktos par šīm neatņemtajām tiesībām un elektroniskas bibliotēkas šķietamo neīstumu, šajā brīdī, Latvijas grāmatizdēvējiem un tirgotājiem, manuprāt, būtu ārkārtīgi svarīgi sākt domāt par ko pavisam citu. Jo īpaši tāpēc, ka citviet pasaulē jau par to domāts ir labu laiku. Runa, protams, ir par grāmatu izdošanu elektroniskā formātā. Jau izveidotā elektroniskā bibliotēka šajā ziņā varētu būt izcils palīgs un atspaids. Nav grūti iztēloties situāciju, kad lasītājs pēc iepazīšanās ar dažām grāmatas lappusēm bibliotēkā tomēr vēlas šo grāmatu iegūt arī savā īpašumā. Un būtu tikai loģiski, ja pastāvētu iespēja ne vien traukties uz veikalu un pirkt papīra grāmatu, bet arī legāli un par taisnīgu samaksu iegādāties grāmatas elektronisku versiju. Šādā iekārtojumā pašu izdevēju interesēs būtu negaidīt, kad viņu izdevumus elektroniskās bibliotēkas aktīvisti ieskenēs un pārvērtīs elektroniskā formā, bet pašiem bibliotēkā elektroniskā formā iesniegt ikvienu jaunu grāmatu tūliņ pēc tās iznākšanas – gluži kā septiņus obligātos eksemplārus Nacionālajā bibliotēkā.
Te nu beidzot mēs nonākam pie iesākumā pieminētās un visu šo diskusiju fonā jaušamās patiesības. Tā ir patiesība, kas vēl pavisam nesen gandrīz pamanījās iznīcināt mūzikas industriju, proti – ne jau saturs ir tas, ar ko pelnīt (vai atpelnīt autoriem izmaksātos astronomiskos avansus), bet gan satura pasniegšanas forma. Viena un tā pati grāmata cietos un mīkstos vākos, audio un elektroniskā formātā, viens un tas pats skaņu ieraksts kompaktdiskā, vinila skaņuplatē, īpašajā kolekcionāru izdevumā komplektā ar biezu grāmatu un lejupielādējams no mūzikas veikala internetā – tie visi ir piemēri tam, ka saturs vien nav ne plika graša vērts, ja vien tam nav pienācīga forma. Tieši dažādā forma, kā izrādās, var kļūt par ienākumu avotu, kas ļauj nosegt arī satura radīšanas izmaksas.
Iedoma, ka elektroniskā bibliotēka varētu apdraudēt autoru vai izdevējdarbības nākotni, ir tikpat absurda kā pieņēmums, ka publiskās bibliotēkas varētu iznīcināt grāmatnīcu uzņēmējdarbību, bet radiostacijas – mūzikas tirgu. Kā jau teicu, mūzikas industrija ir bēdīgs šādas domāšanas piemērs. Kaut gan mūzikas ierakstus pilnīgi legāli ir iespējams noklausīties, piemēram, interneta radio, tikpat legāli internetā tos iegādāties – kaut vai tajā pašā Apple iTunes veikalā – Latvijā vēl aizvien nav iespējams. Var jau būt, ka es maldos, taču man ir aizdomas, ka arī šīs absurdās un būtībā pirātismu tieši veicinošās lietu nekārtības pamatā ir Latvijā īpaši izteikta vēlme gūt maksimāli lielu peļņu tur, kur tās sen vairs nav vai arī nekad nebūs (teiksim, mēģinot iekasēt atlīdzību par blogos ievietotiem Youtube videoklipiem), tādējādi palaižot garām brīnišķīgu iespēju pelnīt ar to, kas ir derīgs un pēc kā patiešām ir pieprasījums.
(62 balsotāji )
” ne jau tas viņiem rūp, ka viņi nevarēs radīt jo nebūs paēduši. viņiem rūp tas, ka būs regulāri jārada, lai būtu paēduši, nevarēs vairs pārtikt no viena “hīta” atskaņām. problēmas sāksies tad, ja izrādīsies ka nav jaudas radīt; ne ēdušiem, ne badīgiem.”
Hītu radīt ne katrs var. Literatūrā rakstniekam hīta radīšanai var paiet desmitiem gadu. Nāks kāds un apšaubīs viņa tiesības pelnīt no hīta? Ar šādu domāšanu rakstnieks tiek pielīdzināts ar grāvracim, kurš nākamo algu var saņemt tikai no nākamajiem 100 izraktajiem (radītajiem) metriem. Kvantites triumfs pār kvalitāti. Vulgarizācija, kas raksturīga tiem, kas stāv tālu no radīšanas. Pat ne hītu, bet radīšanas vispār.
Pastāvu, ka rakstniekam ir, bija un būs tiesības pašam noteikt, ko drīkstēs un ko nedrīkstēs darīt ar viņa darbu. Un tā tas paliks arī turpmāk, lai ko te nerakstītu par to, ka autortiesību likumi ir “senili” un tā tālāk. Un neviens regulējumu darba pieejai nepārskatīs tikai tāpēc, ka kāds gribēs kopēt, skenēt, digiatlizēt un vienkārši pirātiski zagt. Neceriet. Nekas nesanāks.
0 
1
Nav tik viennozīmīgi tā honorāru lieta tieši filmu jomā. Piemēram, režisoriem NAV autortiesību, lielo bļaušanu taisa producenti, t.i. industrijas īpašnieki, kas nav tieši mākslas darba radītāji.
0 0
“tāpat arī grāmatas – ja es nopērku papīra formātu (un licenci lasīšanai mājās), vai Vladis Spāre man dotu elektronisko kopiju par DVD matricas cenu, ja tā tiktu izdota? droši vien nedotu. (līdz šim tikai vienu grāmatu esmu nopircis komplektā ar pilnu grāmatas saturu dvd, un tā nebija izdota lv.)”
Ja autors izdod grāmatu ar to pavadošo CD, tad parasti tam ir savi iemesli. Esmu pircis un ne vienu vien tādu grāmatu, kam nāk līdz CD. Parasti uz CD ir papildmateriāli papīra grāmatai, statistikas dati, kaut kādas autora radītas programmas, vai to demo versijas, interaktīvi grafiki u.t.t. Neesmu redzējis nevienu romānu, kam nāktu līdz CD teksta kopija. Rakstu vienkāršu prozu, kurai nav nepieciešamības dublēties uz CD. Un galvenais, pat, ja man sagribētos romānam, ko patreiz rakstu likt klāt CD, tad tā būtu MANA izvēle, kas saskaņota ar manu izdevēju. Tā nav un nebūs kaut kāda gudrinieka – skenētāja, CD taisītāja iedoma. Respektēsim autorus! Nekādas komunistiskas idejas, ka mans darbs “pieder tautai” te neies cauri. Paldies Dievam, vēl dzīvojam kapitālismā.
P.S. Esmu finansiāli nodrošināts cilvēks, kam vispār nav vajadzīgi nekādi honorāri. Te uzstājos, aizstāvot autoru tiesības principa pēc. Uzstājos pret dažādiem mūsdienu proletkultistiem un radošā procesa vulgarizētājiem, rakstnieku darba noniecinātājiem, nostādot tos padomju ogļraču līmenī, kuru spārnotais lozungs – “dajoš produkciju!” neies cauri. Nekādas maksāšanas par izraktajām tonnām te nebūs. Kvalitēte tomēr dominēs pār kvantitāti, un es klausīšos savu iemīļotos hītus un labprāt par tiem arī turpmāk maksāšu.
0 1
Starp citu par CD un DVD matricām – cik zināms ,tad pie to importa tiek maksāts speciāls nodoklis , kas tiek autoratlīdzībai.
Un tagad jautājums kā viss iet kopā – piemēram es nopērku DVD matricu ,lai ierakstītu paša sabildētas bildes , bet es par to dabonu maksāt velns viņu zina kam – kas tā par autortiesību “pornogrāfiju” ? Kā šī nauda tiek sadalīta?
3 0
par hītiem – neapšaubu, ka hīta radīšanai vajag talantu, spējas, laiku u.t.t. neapšaubu, ka ar hītu drīkst pelnīt. runa ir par samērīgumu (individuālais labums pret sabiedrības interesēm).
man kā sabiedrības loceklim un nekomerciālam lietotājam gribētos brīvāku pieeju darbiem (zināšanām), ne tikai man privāti, bet arī sabiedrībai kopumā. manās interesēs ir tas, lai inženieris vai mūziķis (kas neviens neesmu es) varētu vieglāk piekļūt viņiem vajadzīgajām zināšanām, tādējādi ātrāk un kvalitatīvāk attīstīt savas, un, būdams izglītotāks, dot labumu sabiedrībai, tajā skaitā man.
grāmata, kurai nāk līdzi dvd ar pilnu grāmatas saturu saucas “Focal Encyclopedia of Photography”, 4. izdevums. izdevējs Focal Press, darbojas kapitālisma sistēmā 
ok, nav romāns; tādus es arī neesmu redzējis ar pievienotiem cd, un tiešām nevaru iedomāties, kam tādu vajadzētu. bet ar digitālo enciklopēdiju ļoti ērti, vajadzīgo šķirkli atrod daudz ātrāk nekā papīrā.
jautājums bija – vai Vladis Spāre man dotu līdzi cd ar tekstu. Vladis apstiprināja manu pieņēmumu. bet nevajag domāt, ka es pieprasu šādu cd. es respektēju autora lēmumu, bet man par to ir viedoklis. nu, vismaz tāds, ka šo iespēju autori un izdevēji varētu apsvērt, lai darbs būtu plašāk pieejams tajās lv vietās, kur internets ir tuvāks par grāmatnīcu un bibliotēku.
turklāt viss teksts nebija personīgi domāts, tikai šis viens jautājums, ņemot vērā ka Vladis esot gan autors, gan izdevējs. atvainojos, ja esmu neskaidri izteicies.
es nerakstīju, ka māksla pieder tautai. un komunismā māksla noteikti nepiederēja tautai. nevajag man piedēvēt savas domas. tas arī var būt autortiesību (darba neaizskaramības) pārkāpums
es rakstīju, balstoties uz domu, ka autora vienīgā iecere nav – pelnīt naudu ar radīšanu. ka primārais tomēr ir vēlme pateikt kaut ko svarīgu, un ka iespēja nopelnīt (arī kapitālismā) radīsies, ja pateiktais būs tiešām svarīgs. un ka likumus varētu revidēt, lai veicinātu šādu darbību, nevis ar mārketingu uzkačātus hītus – viendienītes (tas īpaši attiektos uz mūziku), kuru mērķis ir tikai pārdalīt naudu. protams, var pastāvēt arī citi viedokļi.
es arī nepiekrītu, ka kaut ko aizstāvēt “idejas pēc” ir godājamāk nekā citu iemeslu dēļ. tad jau es vēl vairāk rīkojos “idejas pēc”, jo ja arī kaut ko radu, tad nepublicēju katrā ziņā izvērstajā p.s. es neatradu nekādus loģiskus argumentus, tikai “komuņizm ņe proiģot” un personisko preferenču atstāstījumu. man būtu bijis interesantāk apspriest idejas no interešu viedokļa, nevis no pozīcijām.
0 0
režisoriem ir (c), no viņiem tās pārņem producenti, filmu ērtākai izplatīšanai. tā kā viņi tās ir pārņēmuši lai pelnītu, protams, viņi arī ir tie, kas satraucas. kamēr producenti var pārdot filmas, tikmēr viņi būs gatavi maksāt režisoriem, aktieriem u.c. darba radītājiem. problēmas var sākties, ja viņi tās filmas pārdot nevarēs, tad arī aktieriem un režisoriem naudas būs mazāk.
0 0
nauda nonāk akka/laa (varbūt arī citās autortiesību kolektīvā pārvaldījuma organizācijās), un tur viņas pēc viņām vien zināmiem algoritmiem to it kā sadala starp autoriem proporcionāli, iespējams, izmantošanai (vai arī noliek depozītā kā autoru nepieprasītu naudu). teorētiski, ja tu pieteiktu kādu savu darbu akka/laa kā autors, un pāris reizes gadā ieziņotu par tā izmantošanu (maksājot par licenci akka/laa), tad tu (varbūt) saņemtu daļu no samaksātās licences maksas par ieziņotajām izmantošanas reizēm, un gada beigās varbūt saņemtu kādu santīmu vai divus kā savu daļu no iekasētās nesēja nodevas.
mani pie nesēja nodevas interesē viena cita lieta – par ko es maksāju?
piemēram, pērkot cd ar mūzku skaidrs – maksāju par tiesībām lietot šo mūzikas darbu mājas apstākļos, plus kaut kādu daļu par pašu mūzikas nesēju. pērkot programmas licenci vai mūziku internetā skaidrs – maksāju tīri par licenci, nolādēju mūziku/programmu un ierakstu savā nesējā. (nesaprotu, par ko šajā gadījumā būtu jāmaksā nesēja nodeva ko sadala starp visiem autoriem.)
bet pērkot nesēju? ja es esmu samaksājis par iespējamo kāda autora mūzikas ierakstīšanu šajā nesējā, vai tad tas man dod tiesības šī (jebkura) autora mūziku šajā nesējā arī ierakstīt? ja jā, tad labi. ja nē, tad par ko es maksāju? uz šo jautājumu vēl neesmu dzirdējis loģiski pamatotu atbildi.
ja tas ir valsts uzlikts nodoklis kas iezīmēts autoru pabalstīšanai – labi, lai tā būtu, bet tad tas būtu godīgi jāatzīst. un ja tā, tad kādēļ to sadala privātas iestādes, nevis, piemēram, VKKF?
1 0
Es par šo tēmu aizdomājos ,kad biju nejauši saskrējies ar kādu matricu importētāju. Sapratu ,ka tie cipari no matricām ,ko nomaksā šinī nodoklī sniedzas pāris miljonos , no kuriem AKKA/LAA automātiski 25% paņem par administrēšanu. Interesanti cik pamatota ir darba un samaksas proporcija.
2 0
“par hītiem – neapšaubu, ka hīta radīšanai vajag talantu, spējas, laiku u.t.t. neapšaubu, ka ar hītu drīkst pelnīt. runa ir par samērīgumu (individuālais labums pret sabiedrības interesēm).
man kā sabiedrības loceklim un nekomerciālam lietotājam gribētos brīvāku pieeju darbiem (zināšanām)”
Mazums, ko jūs gribat, Arni. Kapitālismā par hītu, ja tas tiešām ir hīts, būsiet spiesti maksāt autora pieprasīto summu. Tāpat par grāmatu bestselleru. Jūsu “gribēšana” samērot individuālo labumu pret sabiedrības interesēm ir pārāk liela. Literatūrā šis jautājums ir atrisināts tādējādi, ka autortiesības ir aizsargātas 50-75 gadus pēc autora nāves, kas ir normāli, jo dod iespēju autoram, kas tikai visu mūžu rakstījis, atstāt arī ko no sava paveiktā bērniem, aizsargājot mantojumu no hītu tīkotājiem par velti. Pēc 50 gadiem lieciet visu tīklā par velti un baudiet uz veselību. Jeb jums liekas, ka rakstniekam nekas nav jāatstāj saviem bērniem, visu mūžu jārada hīti un pēc tam jāmirst plikam un nabagam?
0 0
“man kā sabiedrības loceklim un nekomerciālam lietotājam gribētos brīvāku pieeju darbiem (zināšanām), ne tikai man privāti, bet arī sabiedrībai kopumā. manās interesēs ir tas, lai inženieris vai mūziķis (kas neviens neesmu es) varētu vieglāk piekļūt viņiem vajadzīgajām zināšanām, tādējādi ātrāk un kvalitatīvāk attīstīt savas, un, būdams izglītotāks, dot labumu sabiedrībai, tajā skaitā man.”
Jā, jums vēl vajadzētu “gribēties”bezmaksas medicīnu, bezmaksas izglītību u.t.t. Brīvāku pieeju visam un visur. Kas tas ir , ja ne komunistiska, vai vismaz sociālistiska domāšana? Kapitālisma sistēmā par visu ir jāmaksā. Jūs esat tipisks komunists savā domāšanā, var būt pats to neapzināties. Arī Jūsu uzstādījums: “dot labumu sabiedrībai” ir komunistisks, saskaņā ar ko autoriem, dodot par velti savus hītus būtu “jāziedojas sabiedrības labā”, lai jums būtu “vieglāka pieeja”. Domāšana, kad sabiedrības intereses tiek stādītas augstāk par indivīda interesēm ir komunistiskās ideoloģijas pamatā. Tāpēc nav brīnums, ka spējat ģenerēt idejas, ka autoriem jārukā kā grāvračiem, lai iztiktu, jo viņu iepriekšējie hīti tiks ekspropriēti un bez maksas izdalīti sabiedrības locekļiem, piemēram, caur ebibliotēku. Jūs esat tipisks sarkanais. Un no šīs ideoloģijas pozīcijām konsekvents. Cepuri nost. Bet es esmu kapitālistiskās sistēmas atbalstītājs, kuras centrā ir brīvs indivīds, nevis sabiedrība.
0 2
“es rakstīju, balstoties uz domu, ka autora vienīgā iecere nav – pelnīt naudu ar radīšanu. ka primārais tomēr ir vēlme pateikt kaut ko svarīgu, un ka iespēja nopelnīt (arī kapitālismā) radīsies, ja pateiktais būs tiešām svarīgs.”
Kāpēc gan lai autora vienīgā iecere nebūtu pelnīt naudu? Ikviena autora sapnis ir dzīvot no honorāriem, bet tikai retajam tas izdodas dzīvē. Palasiet literatūras vēsturi un autoru atmiņas.Ja es rakstītu tik daudz un tik labi, ka man nevajadzētu pelnīt naudu citās jomās, tad es tikai rakstītu un neko citu nedarītu. Diemžēl, ar literatūru nevarēju nopelnīt, tāpēc nācās 15 gadus pavadīt biznesā. Tagad atkal esmu atpakaļ pie rakstāmgalda.
Es patiešām būtu laimīgs rakstīt tikai naudas dēļ, diemžēl, mani darbi nav tik populāri, lai tas būtu iespējams. Un honorāri man nav svarīgi tikai tāpēc, ka tie manā gadījumā ir niecīgi.
Par “vēlmi pateikt kaut ko svarīgu”. Jā, ikvienam rakstniekam ir tāda vēlme, vismaz neskaidra. Bet šī vēlme nu nekādi nestāv ceļā un nav pretstatāma vēlmei pelnīt, un pelnīt pēc iespējas vairāk. Te Jums atkal izlien starp rindām sociālistiskā vai vismaz ideālistiskā domāšana, ka “svarīgais” stāv pāri par nicināmo “materiālo”. Nu nav tā, nokāpiet atpakaļ uz zemes, visi pirmām kārtām grib ēst, nevis kaut ko “svarīgu pateikt”.
Konkrēti atceros mirkli savā mūžā, kad nesekmīgi centos kļūt par profesionālu rakstnieku. Tas bija jaunībā, aizgāju no darba, vairākus mēnešus rakstīju stāstu “Meitene ar ezi”, dzīvoju totālā pusbadā, ēdu suņu galertu par 42 kapeikām kilogramā. Stāstu nopublicēja žurnāls “Liesma”, saņēmu nelielu honorāru, togad kļuvu par “Liesmas” laureātu prozā, bet sabeidzu iekšas, dabūju baiso avitaminozi, kustējās zobi mutē. Nācās ārstēties. Vārdu sakot, mēģinājums “pelnīt naudu ar radīšanu” man izgāzās. Bet es cienu visus, kam tas ir izdevies, cepuri nost. Jā, jā, Arni, autori raksta pirmām kārtām naudas dēļ, pat ja ne vienmēr par to atzīstas:)
0 1
Izlasīju Jūsu aizkustinošo stāstu par suņa galertu un zobiem ,kas sāka neturēties žoklī un pēkšņi iedomājos – kas tad liedz autoram izdodot grāmatu kaut kur ierakstīt frāzi ,ka aizliegts kopēt vai savādāk izmantot darbu bez autora atļaujas. Problēma būtu atrisināta par autortiesībām.
1 0
Ja kādā grāmatā ir ievietota sekojoša rinda:
(c) Autora vārds
tad ar to pašu viss, ko jūs pieminējāt savā komentārā, ir spēkā saskaņā ar pastāvošo likumdošanu. Problēma sen ir atrisināta, cita lieta, ka vienam otram liekas, ka var nerespektēt autortiesības, kopēt un digitalizēt, ignorējot autortiesību likumu…
0 1
Vai man jāiet ceturtais aplis un jāsāk no gala stāstīt, ka ebiblotēka mēdz ievietot darbus bez autoru vai to autortiesību turētāju ziņas? Ka šis fakts ir diskusijas strīdus ābols?
0 1
īsti nesapratu, par ko cepiens. vai tad mūsu gaismas pilī, kad to uzcels, visas grāmatas nebūs ieskanētas un pieejamas arī elektroniskā veidā? tad kāpēc tāds tracis, ka kāds šādu iespēju piedāvā mazliet ātrāk?
2 0
“Kapitālismā par hītu, ja tas tiešām ir hīts, būsiet spiesti maksāt autora pieprasīto summu. Tāpat par grāmatu bestselleru.”
khik… nez vai būšu spiests. grāmatu, visticamāk, pašķirstīšu, un ja liksies ka ir vērts, tad maksāšu. ja nē, autors/izdevējs/pardevējs paliks bez manas naudas (arī bez tās, ko būtu saņēmis, ja cena būtu saprātīgāka).
“Jūsu “gribēšana” samērot individuālo labumu pret sabiedrības interesēm ir pārāk liela. Literatūrā šis jautājums ir atrisināts tādējādi, ka autortiesības ir aizsargātas 50-75 gadus pēc autora nāves, kas ir normāli, jo dod iespēju autoram, kas tikai visu mūžu rakstījis, atstāt arī ko no sava paveiktā bērniem, aizsargājot mantojumu no hītu tīkotājiem par velti.”
autortiesības nav absolūtas. to var nojaust, ja palasa Autortiesību likuma 18.-35. pantu un padomā, kādēļ šādi izņēmumi likumā ieviesti. joprojām, es neesmu teicis, ka man vajag bezmaksas, neierobežotu pieeju darbiem. tikai “brīvāku”. sajūtiet nianses (bet nepiedomājiet no sevis galējības).
“Jā, jums vēl vajadzētu “gribēties”bezmaksas medicīnu, bezmaksas izglītību u.t.t. Brīvāku pieeju visam un visur. Kas tas ir , ja ne komunistiska, vai vismaz sociālistiska domāšana? Kapitālisma sistēmā par visu ir jāmaksā. Jūs esat tipisks komunists savā domāšanā, var būt pats to neapzināties. Arī Jūsu uzstādījums: “dot labumu sabiedrībai” ir komunistisks, saskaņā ar ko autoriem, dodot par velti savus hītus būtu “jāziedojas sabiedrības labā”, lai jums būtu “vieglāka pieeja”. Domāšana, kad sabiedrības intereses tiek stādītas augstāk par indivīda interesēm ir komunistiskās ideoloģijas pamatā. Tāpēc nav brīnums, ka spējat ģenerēt idejas, ka autoriem jārukā kā grāvračiem, lai iztiktu, jo viņu iepriekšējie hīti tiks ekspropriēti un bez maksas izdalīti sabiedrības locekļiem, piemēram, caur ebibliotēku. Jūs esat tipisks sarkanais. Un no šīs ideoloģijas pozīcijām konsekvents. Cepuri nost. Bet es esmu kapitālistiskās sistēmas atbalstītājs, kuras centrā ir brīvs indivīds, nevis sabiedrība.”
te nu es gandrīz uzrakstīju, ko Jums varētu gribēties un kas Jūs esat. bet novaldījos, jo Jūs nepazīstu; līdz ar to tas nebūtu no manas puses korekti. tā vietā pateikšu, ko Jūs darāt – jūs trūkstošo informāciju piedomājat, un uz šādu fantāziju pamata raksturojat mani. un jūs man piedēvējat lietas, ko es neesmu piedāvājis (par autoru darbu ekspropriāciju). man tas šķiet vismaz nekorekti.
starp citu, sabiedrības intereses pāri indivīdam nostāda arī, piemēram, nacionālisms, fašisms, autoritārisms un tādas “sektas” kā kolektīvais anarhims. zināmā mērā to dara arī demokrātija, ciktāl tā ir pamatota sociālā līguma teorijā. varbūt es esmu kāds no tiem?
pieļauju, ka ar Jūsu vārda piesaukšanu savā komentārā esmu rīkojies neveikli, un Jūs aizvainojis personīgi. ja tā – vēlreiz atvainojos.
par to, vai naudas pelnīšana autoram pirmajā vietā. jāatzīst, mans otrais komentārs par šo tematu bija novirzīšanās. pašos pirmsākumos mēģināju parādīt, ka autors var pelnīt dažādos veidos – piemērs ar mūziķiem, kuri izliek mūziku internetā par velti, un pelna ar koncertiem un no mūzikas atskaņošanas radiostacijās. zem visa šī ir ideja, ka ja tā lieta ko autors dara, ir vajadzīga, tad var atrast veidu kā ar to nopelnīt – ja tā arī nav nauda no kopiju pārdošanas patērētājiem.
kā redzat, nekāda “ideālisma” un “nicinājuma pret materiālo”. gauži otrādi, aicinājums pelnīt, rēķinoties ar reālo situāciju – to, ko nav autora spēkos mainīt. un atziņa, ka turpmāk pelnīt ar radošo darbu nebūs tik viegli kā agrāk.
lai gan no ironiskās puses – ja daudzi ir sapņojuši dzīvot no honorāriem, bet viņiem tas nav izdevies, tad ne jau tādēļ, ka viņu darbi ir zagti vairāk, nekā to, kuriem tas ir izdevies. izņemot pāris stāstus par mūziķiem, kuru diski nozagti un palaisti apritē pirms to oficiālas izdošanas, nav nācies dzirdēt, ka kāda autora karjera būtu cietusi tādēļ ka viņa darbus pārāk daudz izliek bibliotēkās vai lejuplādē internetā. varētu pieņemt, ka J.K.Rowling darbus mēģina nelikumīgi kopēt daudz vairāk kā, teiksim, Imanta Ziedoņa. par turīgumu – spriediet paši. tā kā droši vien ne jau nelikumīgo izmantotāju un bibliotēku eksemplāru skaits ir tas, kas kritiski nosaka autora peļņu.
novērojumi rāda ka “darīt to ko gribas, un pārtikt no honorāriem” var lielākoties tad, ja tas ko gribas, ir tas kas patīk pietiekami turīgai daļai sabiedrības (daudziem mazturīgiem vai nedaudziem turīgiem). citos gadījumos tas (diemžēl?) ir tikai sapnis.
p.s. baidos, ka ar šo arī pietiks šai sarunai. nav nekāda izprieca – atspēkot man piedēvētas idejas. ir interesantākas lietas ko darīt.
0 0
ja īsti nesaproti, tad arī paliec nesapratis, vai pāris reizes pārlasi diskusiju no viena gala līdz otram, varbūt pieleks…
P.S. Un nezīlē par Gaismas pili, kas tur būs un kas tur nebūs, tā vispirms jāuzceļ.
0 1
atvainojos, ja līdzīgs teksts parādās 2 komentāros – tehniskas problēmas.
>>”Kapitālismā par hītu, ja tas tiešām ir hīts, būsiet spiesti maksāt autora pieprasīto summu. Tāpat par grāmatu bestselleru.”
khik… nez vai būšu spiests. grāmatu visticamāk pašķirstīšu un ja liksies cenas vērts, nopirkšu. ja nē, autors/izdevējs/pārdevējs paliks bez manas naudas (arī bez tās, ko būtu nopelnījis, ja cena būtu pieejamāka).
>>”Jūsu “gribēšana” samērot individuālo labumu pret sabiedrības interesēm ir pārāk liela. Literatūrā šis jautājums ir atrisināts tādējādi, ka autortiesības ir aizsargātas 50-75 gadus pēc autora nāves, kas ir normāli, jo dod iespēju autoram, kas tikai visu mūžu rakstījis, atstāt arī ko no sava paveiktā bērniem, aizsargājot mantojumu no hītu tīkotājiem par velti.”
autortiesības nav absolūtas. par to var nojaust, ja palasa autortiesību likuma 18.-35. pantu, un padomā, kāpēc šādi noteikumi tur ir.
>>”Jā, jums vēl vajadzētu “gribēties”bezmaksas medicīnu, bezmaksas izglītību u.t.t. Brīvāku pieeju visam un visur. Kas tas ir , ja ne komunistiska, vai vismaz sociālistiska domāšana? Kapitālisma sistēmā par visu ir jāmaksā. Jūs esat tipisks komunists savā domāšanā, var būt pats to neapzināties. Arī Jūsu uzstādījums: “dot labumu sabiedrībai” ir komunistisks, saskaņā ar ko autoriem, dodot par velti savus hītus būtu “jāziedojas sabiedrības labā”, lai jums būtu “vieglāka pieeja”. Domāšana, kad sabiedrības intereses tiek stādītas augstāk par indivīda interesēm ir komunistiskās ideoloģijas pamatā. Tāpēc nav brīnums, ka spējat ģenerēt idejas, ka autoriem jārukā kā grāvračiem, lai iztiktu, jo viņu iepriekšējie hīti tiks ekspropriēti un bez maksas izdalīti sabiedrības locekļiem, piemēram, caur ebibliotēku. Jūs esat tipisks sarkanais. Un no šīs ideoloģijas pozīcijām konsekvents. Cepuri nost. Bet es esmu kapitālistiskās sistēmas atbalstītājs, kuras centrā ir brīvs indivīds, nevis sabiedrība.”
te es gandrīz uzrakstīju, ko Jūs varētu gribēt un kas Jūs esat, bet tad attapos, ka es par jums nekā nezinu. līdz ar to no manas puses kaut kādus secinājumus izdarīt nebūtu korekti. redzu tikai, ka jūs piedomājat lielu daļu tā ko es neesmu teicis, un no šādām fantāzijām izdarāt secinājumus. piemēram, nekad neesmu teicis ka autoriem viņu darbus vajadzētu ekspropriēt. tā kā šis ir vismaz nekorekti no Jūsu puses.
turklāt, sabiedrību virs indivīda nostāda arī autoritārisms, nacionālisms, fašisms, un arī demokrātija, ciktāl tā pamatojas sociālā līguma teorijā. varbūt es esmu arī visi šie?
ja nu es tomēr esmu bijis neveikls, pieminot Jūsu vārdu savā pirmajā komentārā, un tādējādi Jūs aizvainojis personīgi – vēlreiz atvainojos.
>>”Ikviena autora sapnis ir dzīvot no honorāriem, bet tikai retajam tas izdodas dzīvē. [..] Par “vēlmi pateikt kaut ko svarīgu”. Jā, ikvienam rakstniekam ir tāda vēlme, vismaz neskaidra. Bet šī vēlme nu nekādi nestāv ceļā un nav pretstatāma vēlmei pelnīt, un pelnīt pēc iespējas vairāk. Te Jums atkal izlien starp rindām sociālistiskā vai vismaz ideālistiskā domāšana, ka “svarīgais” stāv pāri par nicināmo “materiālo”.”
ja atgriežamies pie mana pirmā komentāra, rakstīju, ka autoriem ir iespēja pelnīt ne tikai no kopiju pārdošanas gala patērētājiem, bet organizējot naudas saņemšanu arī citādi. piemēram, mūziķi, kas savu mūziku izliek internetā par velti, bet pelna no koncertiem. un secinājums, ka tas prasa vairāk darba. nesaku, ka visiem tā jādara, bet zinu dažus kas tā dara. tas strādā, ja autors dara kaut ko reāli vajadzīgu. es nemaksāšu par darbu tāpēc ka autors to rakstot gribējis nopelnīt, bet primāri tāpēc, ka man šis darbs ir vajadzīgs. līdz ar to autors no manis pelnīs, ja viņš man varēs palīdzēt. tāds, lūk, kapitālisms.
kā redzams, nav nekāda nicinājuma pret “materiālo”, un nekāda ideālisma – viena reāla doma, kā nopelnīt situācijā, kad tradicionālie veidi vairs nedarbojas.
bet var arī ironiskāk – nav dzirdēts, ka kāds autors būtu izputējis tieši dēļ viņa darbu lejuplādēšanas vai pārmērīgas pieejamības bibliotēkās. manuprāt, J.K.Rowling darbus visādos veidos zog daudz biežāk kā I. Ziedoņa darbus. kurš turīgāks?
novērojumi rāda, ka parasti “rakstīt un dzīvot no honorāriem” var tad, ja tas ko saraksta patīk pietiekami turīgai sabiedrības daļai (daudziem mazāk turīgiem, vai nedaudziem ļoti turīgiem). ja tas tā nesakrīt, tad šī vēlme (diemžēl?) paliek tik vien autora sapnis.
ar šo arī saruna laikam jābeidz. nav nekāda izprieca nemitīgi paskaidrot viedokli, ja manis teikto sagroza. ir interesantākas lietas ko darīt.
0 0
>>„Kapitālismā par hītu, ja tas tiešām ir hīts, būsiet spiesti maksāt autora pieprasīto summu. Tāpat par grāmatu bestselleru.“
khik… nez vai būšu spiests. visticamāk, pašķirstīšu grāmatu, palasīšu atsauksmes internetā, un ja būs pārliecība, ka ir cenas vērta, tad pirkšu. ja nē, visi iesaistītie paliks bez manas naudas; arī bez tās, ko nopelnītu ja cena būtu pieejamāka.
>>„Jūsu “gribēšana” samērot individuālo labumu pret sabiedrības interesēm ir pārāk liela. Literatūrā šis jautājums ir atrisināts tādējādi, ka autortiesības ir aizsargātas 50-75 gadus pēc autora nāves, kas ir normāli, jo dod iespēju autoram, kas tikai visu mūžu rakstījis, atstāt arī ko no sava paveiktā bērniem, aizsargājot mantojumu no hītu tīkotājiem par velti.“
autrtiesības nav absolūtas. par to var nojaust, ja palasa autortiesību likuma 18.-35. pantu un padomā, kādēļ likumā ir šādi noteikumi.
neesmu teicis, ka darbi jādod par velti, tikai to, ka tiem jābūt pieejamākiem. sajūtiet nianses (un nepiedomājiet to, ko neesmu teicis).
0 0
>>„Jā, jums vēl vajadzētu “gribēties”bezmaksas medicīnu, bezmaksas izglītību u.t.t. Brīvāku pieeju visam un visur. Kas tas ir , ja ne komunistiska, vai vismaz sociālistiska domāšana? Kapitālisma sistēmā par visu ir jāmaksā. Jūs esat tipisks komunists savā domāšanā, var būt pats to neapzināties. Arī Jūsu uzstādījums: “dot labumu sabiedrībai” ir komunistisks, saskaņā ar ko autoriem, dodot par velti savus hītus būtu “jāziedojas sabiedrības labā”, lai jums būtu “vieglāka pieeja”. Domāšana, kad sabiedrības intereses tiek stādītas augstāk par indivīda interesēm ir komunistiskās ideoloģijas pamatā. Tāpēc nav brīnums, ka spējat ģenerēt idejas, ka autoriem jārukā kā grāvračiem, lai iztiktu, jo viņu iepriekšējie hīti tiks ekspropriēti un bez maksas izdalīti sabiedrības locekļiem, piemēram, caur ebibliotēku. Jūs esat tipisks sarkanais. Un no šīs ideoloģijas pozīcijām konsekvents. Cepuri nost. Bet es esmu kapitālistiskās sistēmas atbalstītājs, kuras centrā ir brīvs indivīds, nevis sabiedrība.“
te es gandrīz uzrakstīju, ko Jūs varētu gribēt un kas Jūs esat. bet tad apdomājos, es taču par Jums nekā nezinu, līdz ar to šādi izteikumi no manas puses nebūtu korekti. bet es redzu, ko Jūs darāt – Jūs piedēvējat man idejas, ko nekad neesmu teicis (šajā gadījumā – par ekspropriēšanu un izdalīšanu visiem). un uz šādu savu fantāziju pamata Jūs sakāt kas es esmu. tas ir vismaz nekorekti.
starp citu, arī autoritārisms, nacionālisms, fašisms, un arī demokrātija, ciktāl tā pamatojas sabiedriskā līguma teorijā, sabiedrības intereses liek augstāk par indivīdu. varbūt es esmu arī visi šie?
varbūt tiešām esmu jūs aizskāris personīgi, pirmajā komentārā neveikli piesaucot Jūsu vārdu. ja tā – vēlreiz atvainojos.
0 0
>>”Kāpēc gan lai autora vienīgā iecere nebūtu pelnīt naudu? Ikviena autora sapnis ir dzīvot no honorāriem, bet tikai retajam tas izdodas dzīvē. [..] Par “vēlmi pateikt kaut ko svarīgu”. Jā, ikvienam rakstniekam ir tāda vēlme, vismaz neskaidra. Bet šī vēlme nu nekādi nestāv ceļā un nav pretstatāma vēlmei pelnīt, un pelnīt pēc iespējas vairāk. Te Jums atkal izlien starp rindām sociālistiskā vai vismaz ideālistiskā domāšana, ka “svarīgais” stāv pāri par nicināmo “materiālo”.”
vēlme pateikt kaut ko svarīgu ir ļoti cieši saistīta ar iespēju nopelnīt. ja atgriežamies pie mana pirmā komentāra, rakstīju, ka autoriem ir iespēja pelnīt ne tikai no kopiju pārdošanas gala patērētājiem, bet organizējot naudas saņemšanu arī citādi. piemēram, mūziķi, kas savu mūziku izliek internetā par velti, bet pelna no koncertiem. un secinājums, ka tas prasa vairāk darba. nesaku, ka visiem tā jādara, bet zinu dažus kas tā dara. tas strādā, ja autors dara kaut ko reāli vajadzīgu. es nemaksāšu par darbu tāpēc ka autors to rakstot gribējis nopelnīt, bet tāpēc, ka man šis darbs ir vajadzīgs. līdz ar to autors no manis pelnīs, ja viņš man varēs palīdzēt. tāds kapitālisms.
kā redzams, nav nekāda nicinājuma pret “materiālo”, un nekāda ideālisma – viena reāla doma, kā nopelnīt situācijā, kad tradicionālie veidi vairs nedarbojas.
bet var arī ironiskāk – nav dzirdēts, ka kāds autors būtu izputējis tieši dēļ viņa darbu lejuplādēšanas vai pārmērīgas pieejamības bibliotēkās. manuprāt, J.K.Rowling darbus visādos veidos zog daudz biežāk kā I. Ziedoņa darbus. kurš turīgāks – uzminiet.
novērojumi rāda, ka parasti “rakstīt un dzīvot no honorāriem” var tad, ja tas ko saraksta patīk pietiekami turīgai sabiedrības daļai (daudziem mazāk turīgiem, vai nedaudziem ļoti turīgiem). ja tas tā nesakrīt, tad šī vēlme (diemžēl?) paliek tik vien autora sapnis.
ar šo arī saruna laikam jābeidz. nav nekāda izprieca nemitīgi paskaidrot viedokli, ja manis teikto sagroza. ir interesantākas lietas ko darīt.
0 0
“rakstīju, ka autoriem ir iespēja pelnīt ne tikai no kopiju pārdošanas gala patērētājiem, bet organizējot naudas saņemšanu arī citādi. piemēram, mūziķi, kas savu mūziku izliek internetā par velti, bet pelna no koncertiem. un secinājums, ka tas prasa vairāk darba”
Iespējams, ka mūzikā tas tā ir. Bet ne literatūrā. Neko vairāk par tikšanos ar lasītājiem un prozas/dzejas lasījumiem, te autori organizēt nevar.Izdalīt autogrāfus kādas grāmatas prezentācija, lai palielinātu noietu. Tas arī viss. Ko citu? Ieteikums lasīt lekcijas der retajam, turklāt tā jau ir pāriešana citā – pasniedzēja – profesijā. Ne visi tam gatavi un var. Nevar vilkt tiešas paralēles ar literatūras pasauli un šovbiznesu, kur tomēr valda citi likumi.
Es jau rakstīju, ka ebibliotēkā varētu būt arī maksas nodaļa, kurā varētu izlasīt kādu darbu par konkrētu ar autoru līgumā atrunātu samaksu /dodot pieeju no konta uz gadu vai pat ilgāk/. Lūk tas gan man liktos pareizi. Ja tevi nelasa neviens, tad arī nedabū neko. Ja lasa, tad nauda nāk. Ja tāds serviss tiktu radīts, tad es būtu ar abām rokām par. Ja grāmata nesen iznākusi, tad varētu vienoties tā, lai vilks paēdis un kaza dzīva – daļa naudas aiziet autoram, daļa izdevniecībai, zināma daļa paliek ebibliotēkas rīcībā. No katra lasītāja tiek paņemta pieticīga summa, kas varētu būt 1/10 daļa no papīra grāmatas cenas. Šāda pieeja noņemtu spriedzi nozarē un atrisinātu daudzas problēmas.
0 0
>Vladis Spāre
Ja grāmata nesen iznākusi, tad varētu vienoties tā, lai vilks paēdis un kaza dzīva – daļa naudas aiziet autoram, daļa izdevniecībai, zināma daļa paliek ebibliotēkas rīcībā. No katra lasītāja tiek paņemta pieticīga summa, kas varētu būt 1/10 daļa no papīra grāmatas cenas. Šāda pieeja noņemtu spriedzi nozarē un atrisinātu daudzas problēmas.
======
Hmm… Ar laiku iespējams darbi vispirms parādīsies e-bibliotēkā. Izdevēji sekos līdz cik lasīts ir darbs un tad tikai lems vai vērts drukāt uz papīra.
2 0
“Hmm… Ar laiku iespējams darbi vispirms parādīsies e-bibliotēkā. Izdevēji sekos līdz cik lasīts ir darbs un tad tikai lems vai vērts drukāt uz papīra.”
Gandrīz neticams scenārijs, to saku kā izdevējs. 90% papīra grāmatu pazudīs tuvāko 15 gadu laikā. To vietā nāks digitālie izdevumi, kādus patreiz ražo ebibliotēka. Šai ziņā viņi iet laikam pa priekšu.
Daudz esmu domājis par papīra grāmatu nākotni, atmetot sentimentālas iedomas, paradumus u.t.t. Laikam ir tikai viena priekšrocība, kas paliek papīra izdevumam – tā ir spēja pārdzīvot laiku. Digitāliem formātiem un elektroniskiem nesējiem šī spēja ir apsaubāma vai niecīga. Nesen ilgi meklēju portatīvo kasetnieku, lai noklausītos kādu senu sarunas ierakstu. Pati domas vēsture, kas senāk tika fiksēta uz papīra, mūsdienās pazūd kā nebijusi. Elektronisko vēstuļu kalni pazūd, kā nebijuši, kurš tās glabā vai izdrukā, toties kā glabāja vēstules senāk! Sasietas buntītēs un saliktas konfekšu kastēs. Jūs nevarat vairs aiziet uz muzeju un apskatīt rakstnieka domas vēsturi, kas izpaudās melnrakstos. Tagad tādu nav, tie uzreiz aiziet trash virzienā.
Tāpēc arī domāju, ka papīra grāmata vienmēr būs kā kaut kas tāds, kas fiziski spēj pārdzīvot gadu simtus, kam nevajag elektrību, lai to lasītu, pietiek ar saules gaismu.
Un domāju, ka ikviens rakstnieks arī nākotnē gribēs redzēt savu darbu papīra formātā. Bet varu arī kļūdīties, jo mēs nezinām, ko piedāvās nākotne…
0 1
Ā , sapratu, redz kā visi cepjas virtuāli , bet taisnības cīnītājiem slinkums iesniegt prasību tiesā un pierādīt savu taisnību.
1 0
reku, Radiohead puiši jau dzīvo pēc nākotnes principiem:
http://downloadradiohead.com/index.php
0 0
“bet taisnības cīnītājiem slinkums iesniegt prasību tiesā un pierādīt savu taisnību.”
Visam savs laiks. Ja būs lietas, ko nevarēs noregulēt pārrunu ceļā, tiesāšanās būs neizbēgama. Pārsvarā to darīs nevis autori, bet izdevniecības, tā man liekas. Pārsvarā tās, kas izdod tulkoto literatūru. Izdevniecības saņems spiedienu no ārzemju autortiesību turētājiem, būs spiestas rīkoties, bet nu es negribu iegrimt detaļās, tas garš stāsts. Tad jau redzēs.
1 0
Varbūt šis ir jau pieminēts, bet kādam ir mazliet misējies ar vienu garumzīmi, un citi akli sekojuši. Komentāros lietotais hīts (ang. heat) nav tas pats, kas hits (ang. hit). Pirmais ir riteņbraukšanas un jāšanas sporta termins, otrais acīmredzot ir šeit domātais. Tā nozīme ir: populāra, daudz pieprasīta dziesma, grāvējs (sk. Jumavas Svešvārdu vārdnīcu). Pat šlāgeris ir pareizāks apzīmējums nekā hīts. Es dotu priekšroku vārdam grāvējs, kas tīri labi lietojams lai apzīmētu daudz pieprasītu grāmatu vai kautko tamlīdzīgu.
1 0
Sildenafil citrate, viagra, 974453, [URL=http://www.viagrausadiscount.com/]viagra[/URL], (o8)o, http://www.viagrausadiscount.com/ Viagra, irzjt.
0 0
Sveiki!
Jau vairāk nekā pus gadu sērfoju internetā, cenzdamies nopelnīt kādu kabatas naudu. Izmēģināju visdažādākās adreses gan latviešu, gan ārzemju, bet visas manas pūles neatmaksājās…līdz visbeidzot es neuzdūros uz Isabelmarco. Tas ir maksājošs saits ar vairāk nekā 50 reklāmām (arī bez ieguldījumiem var nopelnīt labu naudu). Pats sāku neieguldot neko un pirmo izmaksu cītīgi vācu 2 nedēļās ($10 – min izmaksa) pavisam reāli, tad par nopelnīto naudu pakāpeniski pēc katras izmaksas iegādājos refus un Premium kontu. Tagad esmu saņēmis jau daudzas izmaksas apm. $280 un tas ir kļuvis par patīkamu diezgan vieglu ienākumu veidu. Netērējiet savu laiku un pacietību ložņājot pa citiem PTC saitiem tērējot gan laiku, gan savu pacietību bet gan reģistrējieties http://isabelmarco.com/?r=finepix un sāciet veidot savu mazo biznesu!!! Veiksmi!!!
0 1
Mūsu draugi:
